Pudzjagou ciematā dzīvoja vectētiņš Pu. Viņam bija iesauka "Nepalikt zaudētājos".
Vienu dienu "Nepalikt zaudētājos" devās uz pilsētu svinēt mazdēla pirmā mēneša jubileju. Viņš bija apkrāvies ar neskaitāmiem lieliem un maziem dāvanu sainīšiem, domājot, ka
vienalga jāizdod pieci juaņi par autobusa biļeti. Ja to neizmantotu un nepaņemtu līdzi vairāk bagāžas, tad taču varētu palikt zaudētājos.
Tomēr mantu nudien bija pārāk daudz un jau izkāpjot no mašīnas sākās problēmas. "Nepalikt zaudētājos" nelaimīgs blenza uz savām pakām un nožēloja,
ka viņam nav izaugušas trīs galvas un sešas rokas. Tieši tai brīdī, kad viņš jau sāka raizēties, piebrauca kāds taksometrs. Šoferis izbāza pa logu galvu un laipni
pajautāja: "Onkulīt, uz kurieni dosies?"
"Nepalikt zaudētājos" atminējās, ka dēls bija piekodinājis ņemt taksi, ja neviens neatbrauc sagaidīt. Tāpēc it kā starp citu pajautāja: "Cik maksās brauciens
līdz Plūmju ziedu rajonam?"
"Desmit juaņi, " atbildēja taksometra šoferis.
"Nepalikt zaudētajos" bija žēl izdot tik lielu naudu un viņš teica: "Tas ir pārāk dārgi, vai nevarētu drusku lētāk? Man teica, ka no šejienes līdz Plūmju ziedu rajonam
nav tālu."
Taksometra šoferis pasmaidīja: "Onkulīt, tu laikam nekad neesi braucis ar taksi. Tad zini, ka taksometra sākuma cena jau ir desmit juaņi un visur četru kilometru
robežās brauciena maksa ir desmit juaņi. "
"Nepalikt zaudētajos" redzēja, ka cenu ne par ko nenokaulēs un, kaut arī ar sirdssāpēm, tomēr iesēdās mašīnā. Taksometrs izgrieza pāris līkumus un vēl nepabraucot ne
piecas minūtes bremzēm kaucot strauji apstājās. Šoferis teica: "Onkulīt, esam klāt."
"Nepalikt zaudētajos" vēl nebija pat dibenu iesildījis un neuzticīgi jautāja: "Tik ātri?"
Šoferis paskatījās kilometru rādītājā un smaidīdams attieca: "Vēl jau nav pat divi kilometri. Skaidrs, ka ātri. "
"Nepalikt zaudētajos" pie sevis domāja: "Nav nobraukti pat divi kilometri, bet jau jāmaksā desmit juaņi, nu gan palikšu zaudētājos." Viņš izvilka piecu juaņu banknoti
un sniedza to šoferim: "Te būs, maksa par braucienu."
Taksometra vadītāja smaids nozuda: "Onkulīt, mēs taču norunājām - desmit juaņi. "
"Kas par desmit juaņiem? Četri kilometri ir desmit juaņi, bet mēs par divus nenobraucām. Dodu tev piecus un tu tāpat iedzīvojies uz mana rēķina."
"Nepalikt zaudētajos" ar ļoti aizvainotu izskatu noteica, atvēra mašīnas durvis un jau grasījās izkāpt.
Taksometra šoferis aizsvilās un ar vienu tvērienu pievilka viņu sev klāt: "Sākuma maksa ir desmit juaņi un ne graša mazāk."
"Nepalikt zaudētajos" redzēja, ka vaļā tikt neizdosies, verdošās dusmās viņš uzmeta šoferim niknu skatienu, nokratīja no sevis viņa roku un, atkritis atpakaļ sēdeklī,
uzsauca: "Braucam tālāk."
Šoferis bija neizpratnē: "Uz kurieni tad?"
"Nepalikt zaudētajos"aizkaitināts sacīja: "Tikai uz priekšu! Lai vai kā, šodien es tev likšu nobraukt pilnus četrus kilometrus. Domā iedzīvoties uz mana rēķina, nekā nebija!"
Šoferis pašķielēja uz viņu un nodomāja uzjautrināties. Tik tikko apvaldījies viņš, nevienu vārdu neteicis, iedarbināja motoru un sāka braukt. Kad bija nobraukti četri
kilometri, viņš līksmi teica: "Onkulīt, es tevi aizvizināšu vēl vienu kilometru tālāk, bez maksas. " Un patiešām viņš pabrauca vēl kādu gabalu uz priekšu ... .
Tikai pēcpusdienā divos, kad mazdēla pirmā mēneša svinības jau bija beigušās un viesi jau bija izklīduši, "Nepalikt zaudētajos" sasniedza dēla māju.
Ieraugot veco tēvu, kurš aizelsies stenēja un pūta vien, dēls izbrīnījies vaicāja: "Tēti, kā tad tu tikai tagad?"
"Nepalikt zaudētajos" slaucīdams sviedrus pārstāstīja notikumu ar taksometru un beigās pašapmierināts piebilda: "Tavs tēvs nodzīvojis jau lielāko daļu mūža, bet vēl
nekad nav palicis zaudētājos."
Dēls, noklausījies stāstījumu, uzsita ar plaukstu pa lieliem un sūkstoties teica: "Tēti, kā tu varēji būt tāds muļķis? Tu taču izdarīji galīgi nepareizi."
"Nepalikt zaudētajos" apstulba: "Kā tad tā?"
Dēls sacīja: "Ak! Tavā vietā es būtu licis taksometram riņķot turpat pa dzīvojamo namu pagalmiem, tāpat taču varētu nobraukt pilnus četrus kilometrus."
No Šanhajas jauniešu žurnāla "Gušihui"